Pusaudžu brauciens uz Rīgu 24.,25. martā

Uz domām, ka mūsu Ceļa meklētāju klubu vajadzētu saukt „Vēja draugi” uzvedināja aizraušanās ar riteņiem rudens pusē. Bet nu, kad ir pagājusi ziemas sezona, kurā riteņi rāmi zvilnēja šķūnīšos, sapratām, ka nav trāpīgāka apzīmējuma, kas mūs raksturotu. Tiešām esam nedaudz vēja appūsti, kā jau piejūras novadā dzīvojoši. Šajā mācību gadā esam paspējuši sadarīt visai prāvu skaitu dažādu dullību. Un, protams, prāts nav mierā, galvā jau virmo jautrības arī siltajām vasaras dienām.

Tieši tā pavasara „vējš” 24. martā mūs aizpūta uz Rīgu. Mūsu mērķis bija piedalīties Bērnu radošo spēju festivālā „Varavīksne”. Šis piedāvājums mums atnāca pašiem neuzprasoties. Bet pēc iepriekšējās nedēļas triju nakšu un dienu kopā būšanas un ziņas, ka daži no aktieriem esot apslimuši, sākām svārstīties, vai braukt. Liels brauciens uz pāris stundu festivālu, vēl visa ēšana jānoorganizē. Bet te piedāvājums no pasākuma organizatoriem – variet paēst pusdienas un launagu pie mums. Tad vēl, pie maniem vecākiem Rīgas CM klubs „7” organizējās putnu būrīšu naglošanai. Tāpēc mani vecāki piedāvāja naktsmājas, ēdienu un nodarbības svētdienai. Tieši tā „vējš” izkārtoja braucienu uz Rīgu, par kuru Sanija izteicās: „Man visvairāk patika pilnīgi viss, jo bija visur ļoti interesanti!clip_image001 Un es apmeklēju tās vietas kur es bērnībā jau gribēju aizbraukt!”

Ko tad mēs sadarījām šajās nepilnajās divas dienās? Visu sākām ar orientēšanos pa Vecrīgu. Bija jāsameklē tādi objekti kā Doma laukums, Brēmenes muzikanti, Trīs brāļi, Pulvertornis. Negaidīti pie Pulvertorņa ieraudzījām, ka bez maksas apmeklējams kara muzejs. To jau mūsu bariņš nevēlējās palaist garām. Bet, kamēr es appētīju dažas ekspozīcijas, bērni ar spīdošām acīm jau bija apskrējuši teju vai visas no pacmit izstāžu zālēm. Tomēr tik un tā muzejs bija labs! Dodoties uz pusdienām, uzbraucām viesnīcā Latvija ar panorāmas liftu. Gribējās pavizināties augšā, lejā, bet mūsu nodomus iztraucēja viesnīcas darbinieks. Pēc pusdienām iemēģinājām skatuvi, tad piedalījāmies nodarbību stacijās. Lai gan pēc brauciena viesnīcā gribējās ko jestrāku, tomēr šīs aktivitātes tika akceptētas no Dundagas pusaudžu puses. Nu, protams, uzstājāmies festivālā. Pirms iziešanas uz skatuves dažiem stresa līmenis bija desmitkāršojies. Bet neskatoties uz to, šī bija labākā uzstāšanās ar lugu „Maize”. Un tad, kad pēc pasākuma Septītās dienas adventistu Baltijas Ūnijas prezidents Valdis Zilgalvis pienāca pie mašīnas un pateica: „Malači bērni, bija labi!” radās cerība, ka nākotnē ar „Vēja draugiem” varētu vēl kādu uzstāšanos sarunāt. Dienu noslēdzām ar stresa izlādēšanu „Spicē”.

Lielāko daļu no svētdienas pavadījām Mārupē. Mūsu appūstie duņdžiņi kopā ar rīdziniekiem pāris stundas, galvas nepacēluši, nagloja katrs savu putnu būrīti. Tas bija pārdomu vērts kontrasts iepriekšējai dienai, kur divu stundu garais festivāls ar ludziņām un dziesmām, bija pārāk garš lai tam pievērstu nedalītu uzmanību. Vienīgi par nožēlošanu uzzināju, ka mūsu puikas, veselu gadu mācoties skolā mājturību, nebija ne reizi pamēģinājuši iedzīt naglu. Man liekas, ka bērniem solā ir pārāk daudz teorijas. Es piekrītu kāda gudrinieka teiktajam, ka bērni šajā vecumā, īpaši zēni mācās kustoties. Un mājturība ir viena no reālākajām iespējām bērnus mācīt tā, kā viņi patiesi spēj mācīties. Arī mums bija dažas mācības kustībā.

1. Ja neesi biezais nenašķojies gar kioskiem – viens no mums gandrīz palika bez kārtīgas ēdienreizes dēļ 80 santīmiem ko atstāja par 100 ml kārstās šokolādes glāzīti.

2. Pirms ņem pakalpojumu kārtīgi pārliecinies par to, par ko maksā – domāju ar savu dēļu uzspēlēt gaisa hokeju, bet kad vienā minūtē dēlam sametu 7 ripas, spēle beidzās. Aksels nodomāja pavizināties ar virtuālo auto un tam noziedoja latu, bet kad pēc pāris likumiem bija iesildījis roku, spēle beidzās. Turpretī par 30 santīmiem 5 minūšu vietā varēja vismaz 15 min kārtīgi iztrakoties pa daudzstāvu labirintu.

3. Padomā, kāpēc esi stresains – piegājām „Spicē” pie triku rīku tirgotavas un pārdevējs mums uztaisīja bezmaksas burvju mākslas šovu. Varējām arī pamēģināt iekārt gredzenu ķēdītē. Bet šis triks izdodas tikai tiem, kuri nav stresaini…

Dundagas CM kluba bērnu vecumposms tiešām ir specifisks. Piekrītu Dundagas Jauniešu un sporta dzīves koordinatores apgalvojumam: „Šajā vecumā viņiem nav nekādu interešu izņemot vienu – kustēties.” Bet neskatoties uz to mums kopā ir labi.

Kategorijas: Dundagas CM klubs "Vēja draugi". Ielieciet grāmatzīmi permalink.

Leave a Reply