Pārdomas par misiju

Esmu priecīgs, ka ir iespēja uzrunāt caur mūsu mājas lapu. Šoreiz vēlējos uzraksīt par misiju. Tas ir ļoti plašs temats un ir grūti vienā rakstā daudz pateikt, taču centīšos aizskart dažus jautājumus, kas varētu šķist aktuāli.

Evaņģēlijs nemainās
Mūsu kā draudzes lielais aicinājums ir rakstīts Atklāsmes 14:6-12, tas ir pasludināt Trīs eņģeļu vēsti. Tā ir jāpasludina visā pasaulē: “… tam bija mūžīgs evaņģēlijs sludināms tiem, kas dzīvo virs zemes, un visām tautām un ciltīm, valodām un tautībām.”

Dievs ir devis brīnišķīgu un atbildīgu uzdevumu, un Viņš ir apsolījis mums Svētā Gara vadību un Savu klātbūtni. Mums ir jālūdz un jāuzticas Kristus vadībai. Tā ir tā viena puse. Taču Dievs mūs aicina būt Viņa darbabiedriem un tas prasa jau no mūsu puses būt aktīviem un radošiem šajā darbā.

Es būtu priecīgs, ja kāds man būtu uzlicis uz galda precīzu instrukciju grāmatu, kur ir pateikts, kādas programmas man vadīt 2009. gadā, kur vadīt semināru 2010. gadā, kādas tēmas runāt seminārā Kandavā, kādas Talsos. Kāda stila mūzika ir vajadzīga šai publikai un kāda šai paaudzei. Es būtu ļoti priecīgs, ja man kāds precīzi visu pateiktu ko un kur darīt, lai būtu rezultāti un es nekad nekļūdītos. Tad mani nekritizētu citi visu zinoši “eksperti”. Taču tā ne vienmēr notiek. Mums Dieva Gara vadībā katram ir jāmeklē un jāpraktizē dažādi ceļi, lai aizsniegtu cilvēkus. Mēs esam Dieva darba biedri, bet nevis roboti.

Metodes un cilvēki mainās
Bībelē atklāj, ka mēs dzīvojam pēdējā laikā pirms Jēzus otrās atnākšanas. Mateja 24. nodaļā runā par pēdējā laika zīmēm, kādi notikumi ir sagaidāmi pirms Jēzus otrās atnākšanas. Tālāk Mateja 25. nodaļā ir līdzība par talantiem. Dievs ir devis katram talantus un tie ir jāpavairo. Kā pavairot? Te nav precīzi pateikts. Ir tikai ideja, ka jāliek apritē tas, kas ir dots, un jāpavairo. Tas prasa izdomu un drosmi riskēt. Tas ir risks. Jā, līdzībā ir minēts viens konkrēts padoms — ierakt talantu zemē, jo “Dievs taču ir dusmīgs” un, ja kaut kur kļūdīsimies, tad Viņš mūs “svilinās”. Nebūs jāriskē un jākļūdās. Taču izrādās, ka aina ir tieši pretēja. Dievs nepārmet mums kļūdas un cenšanos, bet gan slinkumu un visādu iemeslu meklēšanu sava slinkuma vai neizdarības attaisnošanai. Jautājums ir vienīgi par to, vai metodes, kas veiksmīgi darbojās simts vai divsimts gadus atpakaļ, ir tikpat sekmīgas arī šodien? Nesaku, ka nevaram mācīties no pagātnes, bet metodes un cilvēki mainās. Nemainās tikai Evaņģēlijs.

Fakti
Es šajā rakstā varu paskatīties uz misijas darbu no malas — ko cilvēki ir teikuši, ko ir teikuši speciālisti, ko esmu piedzīvojis. Nepretendēju, ka mans skats uz lietām ir absolūtā patiesība, taču, ja kādam tas šķiet pārdomu vērts, tad būšu priecīgs.

Ievadā mazliet Baltijas Ūnijas statistikas par to, cik ir kristīti un pievienojušies draudzei.
2009. gada sākumā Baltijā bija 6509 adventistu draudzes locekļu, bet gada beigās 6486. Tātad mazliet ejam mazumā. Arī Latvijā ir draudzes, kuras aug, bet citās kristības nav bijušas vairāku gadu garumā. Kāpēc? Vai kaut kas ir jādara? Vai ir kaut kas jāmaina? Gan katram draudzes loceklim, gan un katrai draudzei atsevišķi jāatbild uz šo jautājumu.

Daži man ir teikuši, ka, lūk, tagad jau cilvēki nemīl patiesību un tāpēc arī dažās draudzēs nav izaugsmes. Dažreiz arī tā ir, bet vai vienmēr? Ir taču mācītāji, kas saka, ka ir tik daudz interesentu, ka pat grūti paspēt pasniegt visiem Bībeles stundas. Ir arī daži ierindas locekļi, kas saka, ka ir ļoti daudz garīgās lietās ieinteresētu cilvēku. Ir pat semināri, kur nāk pietiekoši daudz ieinteresētu cilvēku. Tāpēc jāpajautā kur ir tā atšķirība, ka citur ir interesenti, bet citur nav? Vai problēma ir interesentos, vai arī mūsu nespējā vai nemācēšanā ieinteresēt?

Mūsu attieksme
Ir daži draudzes locekļi, kas saka: “Mēs te esam un, ja kādam interesē patiesība, lai nāk šurp. Ja neinteresē, un nenāk uz šejieni, tad paši vainīgi.” Tā ir tāda kā aptiekāra attieksme. Bet varam paskatīties uz to arī citādāk. Kā būtu, ja veikalnieks teiktu, ka cilvēki nemīl manas preces un paši vainīgi. Ja viņš tā ilgi filozofētu, tad ātri bankrotētu. Varbūt veikalniekam kaut kas jāmaina?
Tas ir reāls fakts, ka rietumu civilizācijā cilvēkus aizsniegt ar Evaņģēliju ir pagrūti. Taču, ja pielieto visas pūles, tad cilvēki tomēr tiek aizsniegti. Kādu laiku atpakaļ biju Zviedrijā. Tā ir ļoti sekulāra valsts. Taču pat tur ir draudzes, kas ir ļoti aktīvas un strauji augošas gan garīgi, gan skaitliski.

Mīti
Kas ir tie traucēkļi? Varbūt vainojami daži mīti par misiju, tāpēc aplūkosim tos.
Dažās vietās kaut kā ir iegājies, ka vienīgajam misionāram, kam jāatrod cilvēki un jāmāca, un jākristī, ir jābūt mācītājam. Tas nav bībeliski, jo tur ir atklāts, ka tas ir katra kristieša uzdevums.

1.Pēt. 2:9 “Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā.”

Visiem kristiešiem ir uzdevums paust Dieva varenos darbus, un visi esam priesteri. Dieva darbā nav spēlētāju un līdzjutēju, bet visi ir spēlētāji. Kāds mācītājs teica, ka avis vairo avis, nevis gans. Varbūt tas skan mazliet kategoriski, bet tās ir lietas, kas liek padomāt. Tālāk viņš teica, ka avju briedumu nepierāda spēja skaļi blēt, bet gan spēja vairoties un rūpēties par saviem pēcnācējiem. Tātad kristieša briedumu pierāda spēja vairot Kristus mācekļu pulku un spēja par viņiem rūpēties, nevis gudra un skaļa spriedelēšana par teoloģiju.

Mācītājam ir jāsagatavo draudzes locekļi kalpošanai un jāapmāca. Ja viņš to nemāk darīt vai nedara, tad viņš ir vainīgs. Tā nedrīkst būt, ka mācītājs viens pats vada seminārus, Bībeles stundas un krista, bet mēs, draudzes locekļi, no malas tikai vērojam kurš ir patiesi atgriezies un kurš nē, kurš noturēsies un kurš nē, un tad varam “pamācīt” un aizrādīt mācītājam, kur viņš kļūdījies.

Interesanti, ka tieši draudzes locekļiem ir vieglāk aizsniegt cilvēkus no sabiedrības. Tāpēc, ka viņi visu laiku atrodas sabiedrībā un ir iespēja iepazīties ar daudziem cilvēkiem. Agrāk es pats daudz iepazinos ar cilvēkiem, kad vēl nebiju mācītājs, man bija vieglāk. Es stāstīju par garīgām lietām daudziem cilvēkiem ar kuriem satikos autobusā, uz ielas u.t.t. Viņi bieži ieinteresējās, jo cilvēki saprata, ka es esmu vienkāršs kristietis, ka tas man nāk no sirds un ka man par to nemaksā. Taču tagad kad sāku runāt ar pilnīgi svešu cilvēku, un cilvēks uzzina, ka esmu mācītājs, tad dažreiz reakcija ir tāda, ka nu “katram jau maksā par to, ko viņš dara”. Politiķim jārunā tas un tas — viņam par to maksā, skolotājam par tādu un tādu runāšanu maksā. “Tāpēc, ka tev maksā, tāpēc tu par runā”. It kā loģisks arguments. Dažās minūtes nevar argumentēt un paskaidrot, ka ne jau naudas dēļ to daru. Tāpēc tieši draudzes cilvēki var aizsniegt tos, kurus nevar mācītājs.

Daži attaisnojas, ka neprot kontaktēties. Vai tas ir iemesls? Mums taču ir iespēja visiem augt šajā jomā!

Ir arī tādi mīti, ka mums, adventistiem, vienīgiem ir patiesība un tāpēc cilvēki nāks pie mums. Vispirms jāpajautā, kas tad ir patiesība? Kristietībā patiesība nav kāda ideja, morāle, kāds likums vai reforma, bet gan persona Jēzus Kristus.

Jņ. 14:6 “Jēzus viņam saka: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.””

Ir vēl kāds mīts, ka mēs vienīgie pasniedzam Bībeli, bet pārējās konfesijas to nedara, tāpēc visi cilvēki, kas grib studēt Bībeli, nāks pie mums. Es vēlos jautāt — kur tad viņi ir? Jā, es piekrītu, ka mēs no sirds cenšamies mācīt Bībeles patiesības, bet daudzviet arī citi kristieši ļoti interesanti māca Bībeli. Fakts ir tāds, ka izlasot vai dzirdot vārdu salikumu “Bībeles studijas”, ne visi uzreiz steidzas pie mums. Papētot un salīdzinot ar citām konfesijām kā notiek Bībeles pasniegšana un kādas draudzes cilvēki izvēlas, es domāju, ka ir četri līmeņi cilvēka garīgajā izaugsmē. Trīs līmeņos mēs esam pilnībā vienās starta pozīcijās ar citām tradicionālām konfesijām.

Izaugsmes sākuma četri līmeņi
Pirmais līmenis ir, kad cilvēks no pasaules iepazīstas ar kristiešiem. Tāpēc dažādas draudzes rīko dažādas nometnes, tūrisma pārgājienus, dažādus interešu klubiņus, (veselīga dzīvesveida, jauno ģimeņu, dažādu atkarību pārņemtiem cilvēkiem, u.t.t.), sporta aktivitātes, koncertus, labdarības virtuves, u.t.t. Tātad aktivitātes, kur cilvēkiem, kas nav draudzē, ir iespēja iepazīties ar kristiešiem. Cilvēki parasti iet tur, kur tiek piedāvātas interesantākās programmas un pasākumi. Viņi taču sākumā nezina lielās un dziļās teoloģiskās patiesības.

Otrais līmenis ir kristietības pamatpatiesību apgūšana. Tie ir tādi temati kā lūgšana, Bībele, Kristus, Trīsvienība, grēka izcelšanās un uzvara pār to, laulība, u.t.t. Šie temati mums ir pārsvarā līdzīgi ar citām konfesijām. Līdz ar to cilvēki ies tur, kur interesantāk un saprotamāk pasniedz. Tur, kur laba atmosfēra un cieņa pret viņiem. Te mēs atkal esam vienās starta pozīcijās ar citām konfesijām. Pat mazliet sliktākās pozīcijās, jo uz lielāku konfesiju pasākumiem cilvēki iet drošāk, jo adventisti dažviet tiek uzskatīti par sektu, dīvaiņiem, u.tml. Tagad daudzās konfesijās veiksmīgi darbojas Alfas kurss, kur cilvēki iepazīstas ar kristietības pamatmācībām. Tas nozīmē, ja gribam, lai cilvēki nāktu pie mums, tad mums ir jāizveido ļoti labas programmas un kursi, lai cilvēkiem būtu interesanti un saprotami. Nedomāsim, ka esam vienīgie, kas māca Bībeli.

Trešais līmenis, kad jaunie kristieši jāveido par mācekļiem. Bībele māca, ka vispirms jādara par mācekļiem, nevis tikai jākrista, lai cilvēks būtu draudzes sarakstos. Mateja 28:18-20. Te atkal jāsaka, ka esam pilnīgi vienādās starta pozīcijās ar citām konfesijām. Tā konfesija, kurai ir labākās māceklības programmas, lai cilvēkus darītu par mācekļiem un kalpotājiem, pie tās arī parasti cilvēk iet. Ko šīs programmas māca? Kā vadīt mazās grupas, kā organizēt dievkalpojumus, kā organizēt un darboties draudzkopībā, kā kalpot cilvēkiem sabiedrībā u.t.t. Visās konfesijās šīs kalpošanas ir līdzīgas. Un atkal – kurai konfesijai ir interesantāka programma, uz turieni cilvēki parasti iet.

Ceturtais līmenis jau ir tas, kur mēs atšķiramies no citām konfesijām. Tās ir mācības par sabatu, veselīgu dzīvesveidu, tiesu, u.t.t. Tāpēc, lai cilvēku aizvadītu līdz ceturtajam līmenim, mums ir pamatīgi un centīgi jādarbojas. Nebūtu labākais variants, ja mēs sāktu ar ceturtā līmeņa smagām tēmām, kuras cilvēkiem parasti ir grūti saprast. Iespējams, ir daži izņēmumi, bet nav labi pirmās klases skolnieku mocīt ar ceturtās vai piektās klases programmu.

Iespējams, kāds var man oponēt — var teikt, ka tā nav — taču lielākoties mēs neesam vienīgie, kas evaņģelizējam un mācam Bībeli. To tagad dara daudzi un mums ir liela konkurence, taču mums vienīgajiem ir spēcīgā Adventes vēsts. Tā ir ļoti nopietna, bet, lai to cilvēki saprastu, mums vispirms ir jāiemāca kristietības pamatmācības.

19. gadsimta vidū, kad veidojās mūsu draudze, ASV dažviet ap 80% iedzīvotāju bija kristieši. Tāpēc mūsu misionāri varēja sākt ar tādām tēmām kā sabats, tiesa u.t.t, jo cilvēki jau zināja pamatmācības. Tagad Latvijā pēc statistikas datiem tikai 5% cilvēku regulāri apmeklē dievkalpojumus. Tātad mūsu misija vairs nav kristīgā sabiedrībā, bet pasaulīgā.

Iespēja mācīties
Rudenī būs Cerības Festivāls. Ir dažādi viedokļi, vai tas ir labs vai slikts. Taču es atkal redzu iespēju pamācīties, kā var tikt aizsniegti cilvēki, kas vēl nepazīst Jēzu. Draudžu savienība nekad nav spiedusi tajā piedalīties. Bija tikai ieteikums, ka cilvēkus, kas nevar atnākt uz mūsu baznīcu, jo ir negatīvi piedzīvojumi saskarsmē ar kādu adventistu, mēs varam aicināt uz turieni, lai viņi sadzirdētu vēsti par Jēzu. Taču galvenais, ko es personiski saredzu šajā pasākumā — praktiski pamācīties, kā šie evaņģēlisti un programmu vadītāji darbojas, lai aizsniegtu cilvēkus mūsdienu sabiedrībā. Viņi to ir darījuši gadu gadiem, un viņiem ir liela pieredze. Kā sagatavoties evaņģelizācijai? Kā sagatavot draudzi? Kā darboties ar interesentiem? Kādas programmas lietot cilvēkiem pēc semināra? Kā darīt cilvēkus par mācekļiem? Kā iesaistīt kalpošanā? Protams, daudz kas mums ir zināms, bet ir lietas, kas arī man ir jaunas. Ja kādā draudzē viss notiek un jums ir gan semināri, gan kristības, gan jums katru gadu daudzi kļūst par mācekļiem, un jūs visu ziniet, tad nav ko laiku kavēt. Taču man patīk programmas, kur runā nevis par to, ka vajadzētu to un to darīt, bet es gribu zināt, kā to visu darīt. Latvijas politikā un citās vietās bieži dzird šo vajadzības izteiksmi, bet svarīgi zināt, kādas lietas man jādara un kas man jāmāca un jāorganizē. Protams, ka šī festivāla organizatori nav teikuši, ka viņu metodes ir absolūti vislabākās, bet, ja kādam tās noderēs, tad viņi būs priecīgi.

Kristieša dzīves mērķis
Es cienu katra cilvēka aktivitātes un centību, bet ir viena smaga lieta, ko dažreiz novēroju draudzē. Dažreiz cilvēki draudzē aizraujas ar visādiem strīdiem par dažādiem teoloģiskiem jautājumiem vai standartiem, un misijas darbs paliek novārtā. Velns priecājas, ka cilvēki iet bojā, bet kristieši izšķiež laiku, cīnoties “bauslību karos”. Uzmanīsimies, ar ko mēs aizraujamies!

Mums katram ir godīgi jāuzdod sev jautājums — kas ir mans kā kristieša mērķis? Barnas institūts izdarīja pētījumu Amerikā, uzdodot šo jautājumu. Diemžēl neviens neatbildēja, ka viņa mērķis ir sekot Jēzum… Gribētos cerēt, ka pie mums šādas aptaujas rezultāti nebūtu tik slikti. Dažreiz, iespējams, kāds adventistu draudzē iedomājas, ka kristieša dzīves mērķis ir dzīvot saskaņā ar kaut kādiem standartiem, kā piemēram: turēt sabatu, neēst nešķīstu barību, apmeklēt dievkalpojumu. Tas viss ir labi, bet tas nav mērķis, mūsu aicinājums ir daudz augstāks. Elena Vaita raksta, ka katrs, kas piedzimis Dieva ģimenē, kļūst par dzīvo misionāru. Pajautāsim sev — kā ir ar manas kristīgas dzīves augļiem un misiju? Cik cilvēkus esmu pievedis Kristum?

Es šajā rakstā daudz runāju par dažādām programmām, bet sapratīsim, ka ne jau tās ir galvenās, bet gan cilvēki, kuriem kalpojam, jo tieši par cilvēkiem Kristus mira. Tātad, ja mums nebūs draugu sabiedrībā, tad neviena programma nebūs sekmīga. Tikai draugus mēs varam uzaicināt uz semināriem, ja nav draugu, tad parasti nav nekādu nozīmīgu rezultātu. Uzdosim sev godīgu jautājumu — cik mums pasaulē ir draugu? Vai nav pārāk maz?

Mums ir liels aicinājums sekot Jēzum un viena no šī aicinājuma daļām ir pasludināt trīs eņģeļu vēsti cilvēkiem ap mums. Es šajā rakstā centos parādīt dažus izaicinājumus, kas mums ir jāpārvar vai jāņem vērā. Ja kādam noderēja šis ieskats, tad esmu par to priecīgs, bet ja nē, tad aicinu dalīties ar jūsu ieskatiem un pieredzi.

Visbeidzot izsaku lielu cieņu visiem aktīvajiem kristiešiem, kas ir sapratuši savu augsto aicinājumu un ir aktīvi misionāri tur, kur viņi atrodas — gan savās ģimenēs, gan darba kolektīvos, skolās, gan visā apkārtējā sabiedrībā. Mums vēl ir liels darbs veicams sabiedrībā, kurā ir dziļa ekonomiskā krīze, kur daudzi cilvēki ir izmisumā un bez cerības par rītdienu! Tas nav viegls uzdevums, bet Kristus apsolījis būt kopā ar mums šajā misijā!

Mt 28:20 “Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.”

Kategorijas: Ziņas. Ielieciet grāmatzīmi permalink.

Viena atsauce uz Pārdomas par misiju

  1. ansis saka:

    Interesants bet garš!!!

Leave a Reply